Formāts.

• Pasākums notiek ROGAININGA SPRINTA formātā :

- kontrollaiks 15 min.

- optimālā distance 1,7 km 36 40 kp (35 39 gab. dižkoki + 1 gab. miglas vāls)

SPRINTS PRASA IZLĒMĪBU >>> PLĀNOŠANA IR IEKĻAUTA KONTROLLAIKĀ.

• Tie, kas nejūtas gatavi rogaininga sprintam, var pieteikties DIRECT grupā >>> Pavēles distance 3,5 km 36 kp, bez laika ierobežojuma.

• Tie, kas nevar ierasties noliktajā dienā/laikā, var pieteikties SOLO grupā, lai kādā citā dienā (19.-30. sept. = Eiropas Sporta nedēļa) ierastos un veiktu distanci ar karti telefonā (bilde Whatsapp vai E-pastā).

Norise.

Vispirms ir jāpiesakās. Spied šeit!

Pirms starta komanda (1-5 dal.) saņems kartes ar atzīmētām kontrolpunktu atrašanās vietām.

Kontrolpunktiem (KP) ir dažādas punktu vērtības. KP vērtību nosaka dižkoka suga un KP numura pirmais cipars – piem. KP32 vērtība ir 3 punkti, bet KP121 vērtība ir 1 punkts. Unikālais izņēmums ir KP10, kura vērtība ir 10 punkti.

Komanda pati saplāno kurus KP apmeklēt 15 min. kontrollaikā tā, lai savāktu iespējami lielāko punktu vērtību, tomēr plānošana ir iekļauta laikā.

Par katru kavētu minūti, sākot ar pirmo kavētās minūtes sekundi, no komandas punktiem tiek atņemts viens punkts. Galīgā rezultātā punkti var būt arī negatīvi.

Karte

M 1:4000 2500; augstumlīknes 2,0 metri. 2022.gads.

Atzīmēšanās

a) maigs pieskāriens KP kokam;

b) ar savu rakstāmo, kontrolkartiņā, rūpīgi pierakstīts apmeklētā KP numurs.

Apvidus

95% KP aug mežā. Skrienamība mežā no labas līdz sliktai. Daudz taciņas.

Anniņmuiža.

a) vecākā mūra ēka Pārdaugavā.

b) pēdējā neprivatizētā muiža visā Rīgā.

c) Rīgas dome Imantas vienīgo muižu atzinusi par vidi degradējošu būvi - kopā ar vēl četrām ēkām Jūrmalas gatvē 76, piederošām Latvijas Universitātei (LU). Kamēr LU sarunas ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi (NKMP) par Anniņmuižas teritorijas atdalīšanu, lai to padarītu publiski pieejamu, ir iestrēgušas, arhitektūras piemineklis stāv tukšs un turpina bojāties.

d) Latvijas Universitāte nolaisto Anniņmuižu un apkārtējo teritoriju pārdodot izsolē par sākuma cenu 4,6 miljoni eiro.

Fragments no Leona Brieža atceres grāmatas "Mana Pārdaugava" (izdevniecība "Bolderāja", 2021). Publicēts https://www.facebook.com/LEONSunMARIA (31.05.2022.).

Anniņmuiža

Bieži gāju uz Anniņmuižu, kas atrodas pavisam netālu no manām mājām, ciemos pie savas Siguldas 1. vidusskolas klasesbiedres Annas Grāmatiņas, ar kuru kopā strādāju laikraksta „Literatūra un Māksla” redakcijā. Viņa gan laikraksta, gan Latvijas Pedagoģijas fakultātē, kas atradās Anniņmuižā, pildīja lietvedes sekretāres funkcijas. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados Anna Grāmatiņa kā mašīnrakstītāja strādāja Valsts Drošības Komitejā (VDK, KGB), kur mani laiklaikiem sauca uz nopratināšanu, un tad Anna protokolēja manas liecības. Pateicoties viņai, kas gan manas, gan citu manu kolēģu nopratināšanas protokolu kopijas man slepeni piegādāja, es tolaik biju lietas kursā par Latvijā notiekošo „slepeno” dzīvi, un dažu labu reizi tas ij mani, ij manus draugus paglāba no liekām klapatām un nepatikšanām. Pie ieejas Anniņmuižas ēkā vēl aizvien saglabājies rotājums – divi sakrustoti āmuri, kurus no abām pusēm balsta rūķi. Anniņa (Anna Grāmatiņa) smējās, ka viņas muižā trūkstot vien sirpja, tad viss būšot gluži kā Rīgā dzimušās, padomju laikos slavenās tēlnieces Veras Muhinas (1889 –1953) skulptūrā „Strādnieks un Kolhozniece”, kas atrodas Maskavā un kur viens (Strādnieks) tur rokā āmuru, bet otra (Kolhozniece) sirpi. Pastaigājāmies pa daļēji saglabājušos Anniņmuižas parku, kas drīzāk atgādināja mežu – ne velti senāk šo muižu sauca arī par „meža pili”, un Anniņa man aizrautīgi stāstīja par Anniņmuižu jeb tautā iesaukto „lustīgo pili”, kas kopš 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākuma nonāca Latvijas universitātes valdījumā. Sākumā tajā atradās Ģeogrāfijas fakultāte, nu – Pedagoģijas fakultāte un Latvijas Universitātes dienesta viesnīca. Tāpat muižas ēkā atrodas studentu darbnīcas un Pedagoģijas vēstures muzejs. Kaut gan Anniņmuižas ēka tiek izmantota arī mūsdienās, tā neatrodas samērā labā stāvoklī, jo diemžēl netiek pienācīgi uzturēta.

Apciemoju Anniņmuižu arī tāpēc, ka šī apkaime man saistījās ar kāda dvēselei tuva un dārga cilvēka – Arnolda Mika Bērza –Bērziņa vārdu, kurš 1922. gada 13. oktobrī bija piedzimis šajā pusē un tajā pavadījis savu bērnību un jaunību. Vēlāk viņš pieņēma pseidonīmu Linards Tauns, ar kura vārdu plaši pazīstams literārajās aprindās kā viens no ievērojamākajiem latviešu pilsētdzejniekiem, Aleksandra Čaka (1901 –1950) poētisko tradīciju mantotājs un turpinātājs mūsu urbānistiskajā dzejā. Pēc Otrā pasaules kara Linards Tauns emigrēja uz Ameriku, kur 50. gados kopā ar dzejnieku Gunaru Saliņu (1924 – 2010) un citiem Ņujorkā izveidoja turienes latviešu mākslinieku un dzejnieku slaveno grupu „Ellesķēķis”. L. Tauns nomira pavisam jauns 1963. gada 30. jūlijā svešumā.

Šo apkaimi Pārdaugavā, kas tagad atrodas Kurzemes priekšpilsētas rajonā, sauc pat Imantu. Tā plešas kādreizējā Imantciema teritorijā un iekļauj vairāku kādreizējo muižu zemes. Tādējādi veidojušās bijušās Anniņmuižas, Lielās un Mazās Dammes un Zolitūdes muižas zemju teritorijas. Tāpat kā citviet Pārdaugavā, arī Imantas apkaimei ir sena vēsture. Jau 15. gadsimtā te aizsākās plašo Pārdaugavas pļavu apbūve. Rātskungi un bagātie nomnieki par nelielu maksu no Rīgas pilsētas ieguva zemes gabalus savu muižu ierīkošanai. Tā, lūk, radās gan daudzas muižiņas, gan pusmuižas, kas laika gaitā dalījās un apvienojās. Protams, sākumā šajās muižās galvenokārt nodarbojās ar lauku darbiem, bet pamazām tās izvērtās par atpūtas un izpriecu vietam. Īpašs to uzplaukums saistāms ar 18. gadsimtu – laiku pēc postošā Ziemeļu kara (1700 –1721), kas visai jūtami skāra šo Pārdaugavas pusi, jo tad pāri Daugavai tika izveidots arī Plosta tilts, kas savienoja abus Daugavas krastus un veicināja upes kreisā krasta attīstību. Šis Pārdaugavas muižiņu uzplaukums turpinājās līdz 19. gadsimta vidum, kad, Rīgā un arī Pārdaugavā ienākot kapitālismam un līdz ar to palielinoties iedzīvotāju skaitam, iepriekšējo muižiņu teritorijas tika sadalītas neskaitāmos mazākos gruntsgabalos, tāpēc Imantas apkaimē esošās muižiņas – arī Anniņmuiža – piedzīvoja dažādas vēsturiskās un teritoriālās izmaiņas, tostarp gan īpašnieku, gan nosaukumu maiņu.

Anniņmuižas – Annenshopf, Meiershof, Meinertshof (Meinersa), Meinhartshof atrašanās vieta ir pašreizējā Jūrmalas gatve 74/76. Tā ir vienīgā muižiņa, kurai līdz mūsdienām saglabājušies atsevišķi muižas ansambļa elementi – dzīvojamā ēka, kurā tagad atrodas LU Pedagoģijas fakultāte un parks. Pirmās ziņas par Anniņmuižu rodamas jau 1595. gadā, taču pa īstam tā vēstures anālēs iedzīvinājusies 17. gadsimta pirmajā pusē.17. un 18. gadsimta mijā Anniņmuiža ir sastopama ar nosaukumu Meinertshof, Meijershof, Meinershof, tātad Meinera muiža. Pašreizējais muižas nosaukums radies 18. gadsimtā, kad 1768. gadā Kleistu muižas īpašnieks Gothards fon Fēgezaks, to iznomāja Zolitūdes muižas īpašniekam, Krievijas impērijas slepenpadomniekam, slavenam politiķim un mecenātam, Rīgas pirmā pastāvīgā teātra izveidotājam Oto Hermanim fon Fītinghofam –Šēlam (1722 –1792), kuru viņa plašo sakaru dēļ dēvēja par „Vidzemes pusķēniņu”. Oto Hermanis fon Fītinghofs bija kosmopolits, tipisks Apgaismības laikmeta intelektuālis, spilgta un šķiet, Latvijas vēsturē vēl aizvien, kā nākas, nenovērtēta personība. Tieši viņa laikā Meinershofa (Meinera un citādi) tika pārveidota par greznu atpūtas mītni, kur muižas īpašnieks rikoja dažādus piknikus, saviesīgas ballītes, koncertus un teātra izrādes, tāpēc Pārdaugavas apkārtējie iedzīvotāji to nodēvēja par „lustīgo muižu”. Oto Hermanis fon Fītinghofs labi pārzināja mākslu un mūziku un bija izceļojis Eiropu krustu šķērsu. Pateicoties savai spilgtajai personībai, augstajam stāvoklim sabiedrībā, kā arī sakariem Pēterburgā, viņa Rīgas nams, tāpat kā Pārdaugavas muiža, kļuva par rosīgu tālaika augstākās publikas pulcēšanās vietu. Pēc Kristofa Hāberlanda (1750 –1803) – Rīgas pilsētas būvmeistara, viena no spožākajiem Latvijas klasicisma un Latvijas kultūras kanonā iekļautā arhitekta projekta 1781. –1782. gadā fon Fītinghofs uzbūvēja teātra namu, ko sauca par Muses namu, kas patlaban pazīstams kā Vāgnera zāle (Riharda Vāgnera ielā 4) un bija plaši pazīstams kā viens no labākajiem vācu teātriem ārpus Vācijas, ko apmeklēja daudzi izcili Vācijas aktieri. Tāpat fon Fītinghofs par saviem līdzekļiem uzturēja 24 mūziķu simfonisko orķestri, kas faktiski bija pirmais Latvijā pastāvošais simfoniskais orķestris mūsdienu izpratnē. Kad Oto Hermanis fon Fītinghofs salaulājas ar glīto un labsirdīgo, piecpadsmitgadīgo Annu Ulriku fon Mihihu (1741 –1811), muižu, protams, nosauca viņas vārdā, un tā, lūk, radās šīs muižas skaistais Anniņas vārds, kas saglabājies mūsdienās.

Anniņa (Anna Ulrika) bija ne vien skaista un gudra, bet arī mācēja vairot sava vīra ienākumus, atrodot laiku gan saviem septiņiem bērniem, gan neskaitāmajiem viesiem, un bieži pavadīja savu vīru Eiropas apceļojumos. Krievijas cariene Katrīna II (1729 –1796) viņu iecēla arī par sava galma dāmu. Anniņa bija šīs „lustīgās muižas” īstenā dvēsele, tās līksma un brīvā gara uzturētāja un iedvesmotāja. Fītinghofu dzimtas saknes izpletušās pa visu plašo pasauli. Par vienu no Fītinghofu mantiniekiem kļuva Kristofs Burkhards. Atminos, pakāpusies uz kāda Anniņmuižas ēnainā parka uzkalna, mana Siguldas klasesbiedre Anniņa (Anna Grāmatiņa) smējās, ka te viņa jūtoties gluži kā ANO Ģenerālās Asamblejas tribīnē, jo, lūk, viena no Annas Ulrikas atvasēm – Kristofa Burkhards meita Barbara Juliāna kļuva par vienu no 20. gadsimta ietekmīgākajām sievietēm Eiropā, ANO idejas radītājām, bet Annas Ulrikas meita Anna Margareta savukārt studēja mūziku pie Ludviga fon Bēthovena (1770 – 1827), un slavenais komponists viņai un viņas vīram – grāfam Braunam veltīja vairākus savus darbus. Diemžēl arī šo, tāpat kā daudzus citus slavenās Fītinghofu/Minihu dzimtas aspektus vēstures pētnieki nav uzskatījuši par vajadzīgu pienācīgi apsekot.

1795. gadā Oto fon Fītinghofa atraitne Anna Ulrika savu muižu kopā ar Zolitūdi un Šampētera muižu pārdeva Oto Heinriham fon Igelstrēmam. 1817. gadā Anniņmuiža piederēja Zolitūdes muižai, no kuras tā tika atdalīta, un to savā īpašumā ieguva namnieks – maiznieks Georgs Losbergs, kura pārvaldījumā Anniņmuiža atradās līdz 1841. gadam. Turpmākajos gados Anniņmuižas īpašnieki nemitīgi mainījās. 1842. gadā to ieguva J. E. Šmids, 1843. gadā N. Hillo, 1849. gadā – kurpnieks J. K. Villemsons, 1851. gadā tirgotājs Kārlis Ferdinads Millers, līdz 1872. gadā Anniņmuiža nokļuva māklera Eduarda Jensena īpašumā. Neraugoties uz to, visu 19. gadsimtu Anniņmuižu tik un tā sauca tikai par „lustīgo muižu”, un Pārdaugavas pusē bija populāri nostāsti par spokiem un dīvainām parādībām, kas notikušas Anniņmuižā pēc Oto fon Fītinghofa nāves, kas bijušas par iemeslu, kāpēc viņa atraitne – skaistā Anniņa -- nolēmusi savu īpašumu pārdot.

1905. gadā pret carismu vērstās revolūcijas laikā Anniņmuižu nopostīja, taču vēlāk tā atkal tika atjaunota. Jensenu dzimta Anniņmuižā saimniekoja līdz pat 20. gadsimta četrdesmito gadu sākumam, kad tā repatriējās uz Vāciju, un muižu pārņēma Rīgas dzīvokļu un nekustāmo īpašumu pārvalde. 1948. gadā tās zeme tika piešķirta lauksaimniecības tehnikuma izveidei, bet kopš 1957. gada šeit darbojās 2. internātskola, līdz to pārņēma Latvijas Universitāte. Taču savas „lustīgās muižas” raksturu Anniņmuiža nezaudēja – 20.gadsimta trīsdesmitajos gados tās parkā regulāri notika visdažādākie svētki un zaļumballes, kas vienmēr pulcēja ne vien apkārtējos iedzīvotājus, bet arī daudzus Daugavas labā krasta rīdzniekus.

Senā, 18. gadsimtā celtā Anniņmuiža sastāvēja no koka dzīvojamās ēkas, kūts un staļļa. 19. gadsimta pēdējā ceturksnī netālu no iepriekšējās muižas centra tika uzcelta dzīvojamā ēka, kā arī izveidots regulāra plānojuma parks ar košumdārzu, pa kuru mēs ar Annu Grāmatiņu, gremdēdamies meditatīvās apcerēs, klaiņojām garām mākslīgi izveidotiem dīķiem. Šīs eklektisma stilā veidotās ēkas projekta autors nav zināms. 1905. gadā muižas ēka tika pamatīgi izdemolēta, ilgu laiku sabija kā grausts, līdz pēc Pirmā pasaules kara tika atjaunota tāda, kādā tur pašlaik mājo Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāte.